Lietu internets – vairāk laika būt cilvēkam

Lietu internets – vairāk laika būt cilvēkam

Viens no šādiem it kā visiem labi zināmiem un tomēr neskaidriem jēdzieniem ir Internet of Things (IoT) jeb lietu internets. Sāksim ar iespējami īsu IoT definīciju: IoT ir tāds scenārijs, kurā priekšmetiem, dzīvniekiem un cilvēkiem tiek piešķirts unikāls identifikators un spēja apmainīties ar informāciju bez cilvēka līdzdalības. 

Tas ir kļuvis iespējams, pateicoties bezvadu tehnoloģiju, interneta un t. s. mikroelektromehānisko sistēmu (micro-electromechanical systems – MEMS) konverģencei. 

Lieta IoT izpratnē ir viss, kam ir iespējams piešķirt IP adresi, – sākot ar cilvēku, kuram ir implantēts elektronisks sirdsdarbības sensors, vai dzīvnieku, kuram zem ādas ir ievadīta identifikācijas mikroshēma (biochip transponder), un beidzot ar attiecīgi aprīkotu automašīnu, rūpniecisko robotu, sadzīves tehniku vai pat uzlīmi uz preces vai produkta iepakojuma. 

Šobrīd IoT plašāk nekā M2M (machine-to-machine) komunikācijas risinājumi ir sastopams enerģētikas, naftas un gāzes ieguves industrijās. Šādu līdzšinējo lietojumu lielā mērā nosacīja salīdzinoši augstās tehnoloģiju ieviešanas izmaksas, bet, industrijai strauji attīstoties, gan pašas MEMS, gan nepieciešamās datu pārraides un infrastruktūras izmaksas ir tiktāl samazinājušās, ka industrijā iesaistītie un analītiķi prognozē gandrīz sprādzienveidīgu viedo (ar jēdzienu vieds IoT izpratnē saprotam jebkuru ar M2M komunikācijas spējām apveltītu objektu) ierīču izplatību: viens no IoT un tīkla sistēmu izstrādāšanas līderiem Cisco prognozē, ka jau 2020. gadā pasaulē būs 50 miljarduinternetam pieslēgtu ierīču, un līdzīgus – ar šābrīža acīm raugoties, gandrīz neticamus – skaitļus min arī industrijas analītiķi Gartner, ABI Researchu. c. 

Saskaņā ar Deloitte vērtējumu 2015. gadā tiks pārdots 1 miljards IoT ierīču un tādējādi lietošanā jau esošo IoT ierīču skaits sasniegs 2,8 miljardus, uzsverot, ka 60 % šo ierīču ir industriāla un korporatīva, nevis personiski sadzīviska lietojuma.

Vienlaikus autors bija liecinieks, kā tirgus pētījumu milža GfK globālais direktors plašpatēriņa elektronikas jomā Jirgens Boinijs (Jürgen Boyny) savā prezentācijā IFA 2015 globālajā preses konferencē Maltā īpaši akcentēja sagaidāmo lielo IoT ietekmi arī plaša patēriņa elektronikas ierīču tirgū, norādot, ka plašpatēriņa elektronikas tirgus izaugsmi tuvākajā nākotnē virzīs strauja viedtelefonam ar interneta un atbilstīgu lietotņu starpniecību pievienojamu ierīču pārdošanas izaugsme.

Lai gan, kā jau tas nereti ir ar prognozēm agrīnā parādības stadijā, skaitliski dažādu avotu prognozes būtiski atšķiras, tās visas paredz milzu skaitu viedu, savstarpēji komunicējošu ierīču jau pavisam netālā nākotnē.

Interesanti gan – kā tas viss sākās?

Mazliet vēstures

IoT jēdzienu ieviesa Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) Auto-ID centra līdzdibinātājs un izpilddirektors Kevins Eštons (Kevin Ashton), prezentācijā Procter & Gamble menedžeriem skaidrojot, ka „mūsdienās datori – un reizē ar tiem arī internets – informācijas ziņā ir pilnīgi atkarīgi no cilvēkiem. Praktiski visi 50 petabaiti internetā esošās informācijas ir cilvēku radīti, spiežot tastatūras taustiņus, ierakstot audio, foto un video

Priekšmetiem, dzīvniekiem un cilvēkiem tiek piešķirts unikāls identifikators un spēja apmainīties ar informāciju bez cilvēka līdzdalības

vai skenējot svītrkodu. Problēma – cilvēkam ir ierobežots laiks, uzmanības rezerves un precizitāte, kas nozīmē, ka cilvēks nebūt nav labākais reālās pasaules lietu datu ievadītājs. Ja mums būtu datori, kuri varētu uzzināt visu, ko var zināt par lietām, ievācot informāciju bez cilvēka palīdzības, mēs būtu spējīgi saskaitīt pilnīgi visu un izsekot tam, ievērojami samazinot laika, enerģijas un līdzekļu patēriņu. Mēs zinātu, kad lietas ir jāremontē vai jānomaina, kad tās ir svaigas un kad – sabojājušās”. 

Prezentācija notika 1999.  gadā, un patiesībā pirmajai IoT ierīcei tobrīd būtu jāsvin gandrīz 20 gadu jubileja – šis gods vispāratzīti pienākas Coca-Cola automātam Kārnegī-Melona Universitātes foajē. Programmētāji, kuri strādāja vairākus stāvus augstāk, kokakolas automātu pievienoja lokālajam datortīklam un ar komandas Finger palīdzību varēja noteikt, vai aparātā ir dzēriens un vai tas ir atdzesēts, respektīvi, vai ir vērts kāpt vairākus stāvus zemāk.

Saprotams, ne 80. gadu sākumā, ne arī 1999. gadā tehnoloģiju iespējas un izmaksas nebija tādas, lai IoT būtu dzīvotspējīgs un ekonomiski pamatots masveida izmantošanai ārpus šauri specializētām enerģētikas, naftas un gāzes un aizsardzības sistēmām. 

Ja aplūkojam tālaika datorus un mērām tos ar IoT olekti, tad būtiskākā atšķirība ir tā, ka pagājušās tūkstošgades datori bija smadzenes bez kādiem sajūtu orgāniem: tie zināja tikai to, ko cilvēks 

Mūsu telefonā ir magnetometrs, žiroskops, akselerometrs un barometrs

tajos ievada – tiem nebija spējas ievākt informāciju bez cilvēka palīdzības. Mūsdienās tiek sperts plats solis pretim ierīču aprīkošanai ar šīm spējām: mēs braucam ar auto, kuram ir riepu spiediena sensors, orientējoties ar GPS pieslēgta atrašanās vietas noteikšanas sensora palīdzību, mūsu telefonā ir magnetometrs, žiroskops, akselerometrs un barometrs, mēs varam attālināti pieslēgties mājas puķupodā iebāztam augsnes mitruma sensoram un pēc treniņa analizēt savu veikumu kortā pēc datiem, kurus ir savācis tenisa raketes rokturī iebūvētais sensors… 

Turklāt pārmaiņas notiek ļoti ātri – ja paskatāmies atpakaļ, tad GPS civilai izmantošanai kļuva pieejama, 2000. gada 2. maijā atslēdzot mākslīgi radīto dinamisko kļūdu – līdz tam nemilitārās GPS izmantošana ļāva noteikt atrašanās vietu ar aptuveni 100 metru precizitāti, kas nekādi neļāva to izmantot autonavigācijā. Ir pagājuši nieka 15 gadi, GPS ir iebūvēta vai katrā telefonā un fotokamerā, un dzīve bez GPS ir kļuvusi gandrīz neiedomājama – mums ir loģistikas un autoparka pārvaldīšanas risinājumi, kuri bez šīs tehnoloģijas nav iedomājami, laba daļa serveru pulksteņu tiek sinhronizēti ar GPS pavadoņu atompulksteņiem… Kāds gan brīnums, ja pēc pāris gadiem IoT ierīču līdzdalību mūsu biznesā un sadzīvē uztversim tikpat pašsaprotami kā GPS šodien?

No vēstures līdz realitātei – Smart City of Barcelona

Ja mirkli pasapņojam… mēs pavisam drīz ne vien dzīvosim namos, kuri paši ieslēgs un izslēgs mūsu vajadzībām un komfortam nepieciešamās komunikācijas – apkuri, elektrību, ūdens padevi, bet arī darīs to brīdī, kad konkrētais pakalpojums ir nepieciešams un nopērkams visizdevīgāk. Internetam pieslēgtais ledusskapis brīdī, kad būsim pārtikas veikalā, atgādinās nopirkt sešas olas un litru piena, viedais televizors būs ierakstījis iemīļoto raidījumu un ne mazāk viedais kafijas automāts būs sagatavojis karstu un aromātisku dzērienu, kuru dzert ierakstītā raidījuma skatīšanās laikā. Automašīna brīdinās par detaļas salūšanu nedēļu pirms šā notikuma un būs aizsūtījusi atbilstošu pieprasījumu servisam, kurš, laikus pasūtījis vajadzīgo detaļu un rezervējis laiku remontam, būs gatavs to izpildīt visīsākajā un mums izdevīgākajā laikā. Ja kaut kur noklīdīs atslēga, mēs to varēsim atrast tikpat viegli kā tagad meklēt informāciju internetā: ierakstām Kur ir mana atslēga? un saņemam atbildi, ka tā ir uz skapīša pa kreisi no durvīm… 

Viedie nami būs sarindoti gar viedām ielām, kuras savāks datus par transporta plūsmu un koriģēs to ar sistēmai pieslēgtu luksoforu un vadītājiem sūtītu paziņojumu palīdzību, elektroenerģijas un ūdens padeve pilsētai notiks, rēķinoties ar iedzīvotāju atrašanās vietu un pārvietošanos. Mēs vienmēr zināsim, cik brīvu vietu ir autostāvvietā, koncertzālē, autobusā vai lidmašīnas reisā, mūsu ģimenes ārsts skaidri un savlaicīgi zinās visu nepieciešamo par mūsu veselības stāvokli, tāpat kā mūsu veterinārs zinās, kā jūtas ģimenes mīlulis… 

Lai sapnim piešķirtu kādu konkrētāku apveidu, aplūkosim konkrētu piemēru – 2014. gada janvārī Cisco nāca klajā ar pētījumu par paredzamo koncepta Internet of Everything (IoE) ekonomisko efektu un uzaicināja stratēģisko konsultāciju un izpētes kompāniju Cicero Group izstrādāt IoT lietojuma ekonomiskā potenciāla pētījumu 40 pasaules pilsētās. Viena no aktīvākajām, pateicoties pilsētas vadības ieinteresētībai un mērķtiecīgai rīcībai, ir Barselona. 

Jau 2012. gadā Barselona izstrādāja paraugplānu Smart Lighting viedā apgaismojuma ieviešanai pilsētā, un jau šobrīd vairāk nekā puse pilsētas apgaismojuma tiek vadīta un kontrolēta attālināti – 50 ielās ir uzstādīti 1155 ar LED spuldzēm un sensoriem aprīkoti apgaismes stabi, kuri dod gan elektroenerģijas ietaupījumu, gan arī optimalizē sistēmu apkalpojošo dienestu darbu. 

Plāna Smart Transportation ietvaros tika mainīti sabiedriskā transporta maršruti, ieviešot ortogonālu maršrutu plānojumu – jebkura vieta pilsētā 95 % gadījumu ir sasniedzama, pārsēžoties ne vairāk kā vienu reizi. Maršrutu loģiskais plānojums nodrošina ne vien ātrāku un efektīvāku sabiedriskā transporta darbību, bet arī ir vieglāk saprotams iedzīvotājiem un pilsētas viesiem. 

Plāna Smart Energy ietvaros tiek uzlabota namu energoefektivitāte un Barselonas olimpiskajā ciematā un citviet tiek attīstīta viedā elektrības padeve. Kā rāda Spānijas mazpilsētas Alginē pieredze, pateicoties ieviestajai elektrotīkla viedmetrikai, iedzīvotāju rēķini par patērēto elektroenerģiju samazinājās par 12 %, bet lielie komerciālie klienti ietaupīja pat 58 %. 

Līdzīgs pozitīvs ekonomiskais efekts ir panākts iniciatīvas Smart Water rezultātā, nodrošinot pilsētas parku apūdeņošanu un strūklaku attālinātu vadību. 

Barselona mērķtiecīgi attīsta elektromobiļiem un hibrīdauto nepieciešamo infrastruktūru, plāna Zero Emissions Mobility ietvaros jau 2013. gada rudenī pilsētas ielās bija 262 elektromobiļu uzlādes punkti, iedzīvotājus un tūristus vadāja 500 hibrīdtehnoloģiju taksometru, autonomās bija pieejami 294 elektroauto un 130 elektromotocikli

Barselona mērķtiecīgi attīsta elektromobiļiem un hibrīdauto nepieciešamo infrastruktūru, plāna Zero Emissions Mobility ietvaros jau 2013. gada rudenī pilsētas ielās bija 262 elektromobiļu uzlādes punkti, iedzīvotājus un tūristus vadāja 500 hibrīdtehnoloģiju taksometru, autonomās bija pieejami 294 elektroauto un 130 elektromotocikli, nemaz nerunājot par attīstītās infrastruktūras sekmēto elektromobiļu un hibrīdauto īpatsvara pieaugumu privātajā sektorā. 

Ievērojami efektivizēta ir arī pilsētas vadības un iedzīvotāju saziņa, projekta Open Government ietvaros izveidojot 44 interaktīvus domes informācijas kioskus pilsētā un interneta portālu iedzīvotājiem.

Barselonas gadījumā jau sākotnējais efekts ir iespaidīgs – Smart Water vien dod 58 miljonu dolāru ietaupījumu gadā

Saskaņā ar Cisco un Cicero Group veikto izpēti sabiedriskā sektora potenciālais ieguvums, savienojot nesavienoto aplūkotajos 40 scenārijos, ir vērtējams 4,6 triljonu ASV dolāru apmērā tuvākās desmitgades laikā. Vai arī, no otras puses, tas ir neiegūtais, IoT risinājumus neieviešot. Situācijā, kad vairums pilsētu dzīvo stagnējoša vai pat sarūkoša budžeta apstākļos, bet iedzīvotāju prasības pret dzīves kvalitāti tikai paaugstinās un – izrietoši – plaisa starp iedzīvotāju gaidām un realitātē saņemto arvien palielinās, tieši IoT risinājumu sniegtā paaugstinātā efektivitāte ir iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai tik ļoti nepieciešamā līdzekļu rezerve. Barselonas gadījumā jau sākotnējais efekts ir iespaidīgs – Smart Water vien dod 58 miljonu dolāru ietaupījumu gadā, un, pateicoties viedajām stāvvietām, pilsētas ienākumi no maksas stāvvietu apkalpošanas efektivitātes ir palielinājušies par 50 miljoniem dolāru. Vienlaikus, par spīti ludītu bažām (tāpat kā 19. gadsimta industriālās revolūcijas laikā Neda Luda piekritēji Anglijā, arī mūsdienās arvien ir bijuši un būs cilvēki, kuri tehnoloģiju attīstībā saskata apdraudējumu pašreizējām darba vietām), iniciatīva Smart City ir radījusi 47 tūkstošus jaunu darba vietu. 

Protams, lai izveidotu šādu IoT jeb IoE pilsētu, ir jāizpilda vesela virkne mājasdarbu: pirmkārt, ir jānodrošina iespēja visām lietām savstarpēji sazināties – tātad ir vajadzīgs augstas datu pārraides kapacitātes optiskais datu pārraides tīkls ar visu tīkla darbībai nepieciešamo infrastruktūru; otrkārt, ir nepieciešamas pašas gudrās lietas, respektīvi, ar MEMS aprīkotas laternas, strūklakas, luksofori, apkures, apūdeņošanas, kanalizācijas un atkritumu savākšanas sistēmas; treškārt, daudzo ievākto datu apkopošanas un apstrādes risinājumi; ceturtkārt, pilsētas dienestu, vadības un iedzīvotāju spēja radīto informāciju efektīvi izmantot. Ja visu iepriekšminēto skatām kā vienotu veselumu, tad ir jābūt sava veida pilsētas operētājsistēmai, jo IoT pilsētas efektivitāte rodas tikai ciešā un saskaņotā M2M, person-to-person (P2P), machine-to-person (M2P) un person-to-machine (P2M) mijiedarbē – galvenie virzītājspēki ir darbinieku efektivitāte, izmaksu samazināšanās, pieaugoši ienākumi un iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanās. 

Protams, šādi liela mēroga projekti ir īstenojami tikai ilgākā laika posmā, un kritiski svarīga loma ir daudzo mērķa sasniegšanai īstenojamo projektu koordinācijai – visām neskaitāmajām lietām ir jārunā vienā valodā, kas nebūt nav viegli panākams gadījumā ar nupat radītām tehnoloģijām – vienoti industrijas standarti šobrīd nereti ir tikai izstrādes stadijā, arī pastāvošās pilsētu pārvaldes institūcijas un dienesti ir ar visai sadrumstaloti sadalītu atbildību. Iedomājoties šāda mēroga megaprojekta attīstības perspektīvas un peripetijas, kļūst skaidrs, ka ir nepieciešams pārresoru koordinācijas centrs, kura atbildība būtu Smart City OS izstrādes un ieviešanas pārraudzība un standartizēta nepieciešamo iepirkumu procedūru izstrāde un īstenošana, līdzīgi kā Barselonā, kur visi ar IoT saistītie projekti tika apvienoti zem kopīga Smart City Barcelona lietussarga. 

No pilsētas iedzīvotāju skatpunkta būtisks viedpilsētas pienesums ir pilsētas pārvaldes caurspīdīgums – lai neatstātu vietu šaubām par to, kādi dati tiek vākti un kā tie tiek izmantoti, Barselona nodrošina datu publisku pieejamību. Savukārt viena no obligātajām projekta Smart City Barcelona ietvaros organizēto iepirkumu prasībām ir piedāvātajos risinājumos saglabāt atvērtu sistēmas arhitektūru un neizmantot tehnoloģijas, kuru īpašniece ir kāda noteikta kompānija (non-proprietary). Nelabvēlīga ekonomiskā fona situācijā Barselonas vadībai ir jāspēj saviem pilsoņiem ļoti precīzi izskaidrot un pamatot, kāpēc tiek tērēti līdzekļi vienam vai citam Smart City Barcelona ietvarprojektam, tāpēc atklātība un faktu pieejamība ir vitāli svarīgs projekta norises priekšnoteikums.

Barselona strukturē visus Smart City Barcelona ietvarprojektus trijos tehnoloģiskajos slāņos: pirmajā slānī ietilpst sensoru platforma Sentilo, kura nodrošina datu savākšanu Smart Water, Smart Lighting un viedās energopārvaldes ietvaros. Barselona ir izlēmusi padarīt Sentilo par atvērtā koda platformu, kuru jebkurš interesents, tostarp citas pilsētas, var brīvi lejuplādēt GitHub un izmantot līdzīgiem mērķiem; otrais tehnoloģiskais slānis ir pati viedpilsētas operētājsistēma City OS, kurai ir jāietver arī datu analīzes un prediktīvās prognozēšanas moduļi, par City OS izstrādi un ieviešanu šobrīd ir izsludināts konkurss; trešais slānis ir datu kopīgošana – iepriekšējo divu tehnoloģisko slāņu savāktajai informācijai un analīzes datiem ir jābūt pieejamiem visiem privātā un sabiedriskā sektora klientiem, kuri tādējādi var uzlabot savas darbības efektivitāti un sniegto pakalpojumu kvalitāti, kā arī izstrādāt jaunus, uz pilsētas iedzīvotājiem un viesiem orientētus produktus un pakalpojumus. 

Saprotams, pilsētai pašai saviem spēkiem šāda projekta īstenošanai nepietiktu resursu – liela daļa Smart City Barcelona ietvarprojektu tiek virzīti privātās un publiskās partnerības formātā.

IoT ēnas puse

Ja paskatāmies uz IoT un viedpilsētu no cita skatpunkta, tad blakus neapšaubāmiem ieguvumiem nav grūti saskatīt arī ievērojamus riskus – atliek vien internetā pameklēt informāciju par datorvīrusiem Duqu un Stuxnet kiberuzbrukumiem, kuru mērķis bija industriālās kontroles sistēmas gan informācijas vākšanai, gan industriālu objektu izsišanai no ierindas (konkrētajā gadījumā viens no mērķiem bija dzesēšanas sistēmas Irānas kodolreaktoros). Protams, luksofors uz ielas stūra vai strūklaka parkā ir krietni zemāka potenciālā ļaunuma un iekārojamības pakāpes objekts, taču nav grūti iedomāties, cik lielu haosu un paniku viedpilsētā pavisam īsā laikā varētu izraisīt prasmīgs kiberuzbrucējs, kuram izdotos iegūt kontroli pār Smart City OS – katrs, kuram birojā uz pusstundu ir pārtrūkusi elektrības padeve vai interneta sakari, apliecinās, ka mūsu darba ražība un komforts jau tagad ir krietni vairāk atkarīgi no tikai pirms 10–20 gadiem radītām tehnoloģijām, nekā mūsu pašcieņa spēj paciest. 

Otrs aspekts, viedās pilsētas iedzīvotāju acīm skatoties, ir personas datu drošība – ja reiz viedā pilsēta tik viedi sajūt, savāc, analizē un paredz, uz kurieni es ar savu auto vai sabiedrisko transportu došos (notifikācija viedtālrunī man paziņos, kurā stāvvietā galamērķa tuvumā manam auto atradīsies vieta), cik ilgi šai vietā atradīšos utt., tad ir nepieciešama visstingrākā šādu datu piekļuves un izmantošanas kontrole – jebkurš no mums, nedaudz piepūlot atmiņu un atceroties savas ikdienas gaitas pēdējo pāris mēnešu laikā, secinās, ka kāds trešais, kuram šāda informācija ir pieejama, ar apbrīnojamu precizitāti var noteikt, kur mēs atradīsimies, teiksim, nākamās trešdienas plkst. 19.20. E-taloni sabiedriskajā transportā, norēķināšanās ar maksājumu karti veikalos un degvielas uzpildes stacijās, aviobiļetes pasūtīšana, viesnīcas rezervēšana – tas viss atstāj pēdas, turklāt mums praktiski nav nekādu iespēju dzīvot, tās neatstājot. Vai esam ar mieru? Visdrīzāk – jā, bet tikai un vienīgi ar noteikumu, ka rezultātā mūsu dzīves kvalitāte un komforts patiešām jūtami uzlabosies un no mums iegūtie dati nekādā situācijā netiks izmantoti bez mūsu ziņas un mums par ļaunu. 

IoT, mājas, biroja un pilsētas viedums neizbēgami izraisīs stāvokli, kad mēs atsacīsimies no daļas kontroles pār lietām labākas sabiedrības un personiska izdevīguma vārdā: veļas mašīna sāks mazgāt mūsu veļu nevis tad, kad mēs piespiedīsim pogu, bet tad, kad tas būs vislētāk no mūsu pašu un visizdevīgāk no elektrotīkla noslodzes viedokļa

Lai aplūkojam veselības aprūpi – pēdējā laikā IT nozares milži arvien vairāk pievēršas viedtālruņos un valkājamās elektronikas ierīcēs iebūvēto sensoru izmantošanai ierīces saimnieka veselības stāvokļa dinamikas izsekošanai. Protams, vispirms tiek pajautāta jūsu piekrišana, un tikpat saprotami – kopējās sabiedrības veselības stāvokļa pētījumiem šie dati ir pieejami tikai anonimizēti un vienīgie, kas tiek klāt tieši jūsu datiem, esat jūs pats un – ar jūsu piekrišanu – jūsu ārsts. Taču nav grūti iztēloties, cik ļoti pie šādiem klientu datiem vēlētos tikt apdrošināšanas kompānijas un farmācijas milži. Ja kaut uz mirkli pieņemam, ka pieeja šai informācijai ar tādiem vai citādiem noteikumiem ieinteresētajām pusēm tiek sniegta, tad ir visai reāls Korkas Tehnoloģiju institūta (CIT) Iegulto sistēmu izpētes centra Nimbus vadītāja doktora Džona Bareta (John Barrett) TEDxCIT prezentācijā par IoT iezīmētais ironiskais scenārijs: kamēr jūs, sirdslēkmes ķerts, bezspēkā apsēžaties ielas malā un gaidāt ierodamies automātiski izsaukto neatliekamo medicīnisko palīdzību, jūsu viedtālrunī uznirst izdevīgs zāļu iegādes piedāvājums un – mirkli vēlāk – paziņojums no apdrošināšanas kompānijas par to, ka jūsu veselības apdrošināšanas prēmija tiek paaugstināta par 25 %… 

Ir pilnīgi skaidrs, ka IoT aktualizē datu drošības jautājumu nekad agrāk neredzētā pakāpē, un tas ir ne tikai piekļuves un izmantošanas drošības, bet arī datu suverenitātes jautājums – viedās pilsētas dati netiek glabāti atmiņas nesējā pilsētas mēra rakstāmgalda atvilktnē, bet gan mākonī, kura fizisko atrašanās vietu konkretizēt nereti ir praktiski neiespējami. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka uz datu glabātavu attiecas tās valsts likumdošana, kurā ir reģistrēta pakalpojumu sniedzošā kompānija vai tās konkrētā struktūrvienība. Ne velti viens no Ukrainas militārās krīzes u. c. notikumu radītajiem efektiem ir konkretizētas prasības datu uzglabāšanas un apstrādes pakalpojumus sniedzošajām kompānijām uzglabāt savākto informāciju noteiktas valsts teritorijā. Likumi lielākoties ir pieņemti krietni pirms mākoņskaitļošanas rašanās, un tajos nav paredzētas šādas virtuālas reālijas. Ja meklējam līdzīgus piemērus, tad varam pārskatīt patentu karus: patentu aizsardzības mehānismi un likumi tika pieņemti laikos, kad vairums izgudrojumu bija attiecināmi uz mehāniku. Mūsdienās, kad lauvastiesa izgudrojumu ir attiecināma uz virtuālo pasauli, iespēja efektīvi aizsargāt savu produktu ir krietni apgrūtināta – to var atļauties tikai bagātākās pasaules kompānijas, un arī tad procesi ieilgst un nerada neko citu kā vien miljonu desmitus un simtus izmaksājošu juridiska kara stāvokli, kurš nekādu reālu ietekmi tirgū nerada: kamēr juristi vicina paragrāfu zobenus, iesaistīto produktu vietā jau sen ir nākuši citi un panākts aizliegums izplatīt, teiksim, trīs gadus vecu viedtālruņa modeli nekādu labumu uzvarējušajai pusei nenes. Turklāt mehānikas laikmetā vienā produktā bija uz pirkstiem saskaitāms izmantotais, ar patentu aizsargātais izgudrojumu skaits, bet mūsdienās viedtālrunī, kurš ir jūsu kabatā, satilpst vairāk par 2,5 tūkstošiem dažādu patentu…

Datu drošība IoT perspektīvas aspektā ir kritiski svarīgs jautājums, kas sarežģī jau izmantojamo ierīču pārveidošanu par IoT pilsoņiem: mums katram kā mājas, tā uzņēmuma tehnisko ierīču staļļos ir virkne ierīču, kuru uzdevums ir sadarboties ar mūsu datoru (vai TV, vai audioiekārtu), taču, to izstrādājot, ražotājs un ierīcē iegultās operētājsistēmas izstrādātājs nav paredzējis drošību kā vienu no stūrakmeņiem, jo pirms-IoT laikmetā nav aktuāls jautājums par to, kā nodrošināties pret neautorizētu piekļuvi automātiskajai veļas mašīnai, mediju serverim vai printerim. Nav liela māksla aprīkot konkrēto ierīci ar MEMS, bet nodrošināt 

Nav grūti iedomāties, cik lielu haosu un paniku viedpilsētā pavisam īsā laikā varētu izraisīt prasmīgs kiberuzbrucējs, kuram izdotos iegūt kontroli pār Smart City OS

tās pienācīgu drošību nereti vienkārši nav iespējams vai nu tāpēc, ka konkrētā iegultā sistēma nav modificējama (un nereti ir caura kā siets, no tīkla drošības skatpunkta raugoties), vai pat tāpēc, ka ierīce jau ar nolūku ir veidota tā, lai tai pēc iespējas vieglāk būtu piekļūt – tas ir jautājums par trauslo balansu starp pozitīvu lietotāja pieredzi un drošības nolūkā ieviestiem piekļuves ierobežojumiem. 

Protams, kolīdz palielinām mērogu no vienas mājsaimniecības vai biroja līdz veselai pilsētai vai valstij, drošības prasības pieaug eksponenciāli. 

Un tomēr viss liecina par to, ka ar IoT ieviešanu gūstamais ar uzviju atsver un atalgo izstrādes stadijā ieguldītās pūles un līdzekļus. 

IoT, mājas, biroja un pilsētas viedums neizbēgami izraisīs stāvokli, kad mēs atsacīsimies no daļas kontroles pār lietām labākas sabiedrības un personiska izdevīguma vārdā: veļas mašīna sāks mazgāt mūsu veļu nevis tad, kad mēs piespiedīsim pogu, bet tad, kad tas būs vislētāk no mūsu pašu un visizdevīgāk no elektrotīkla noslodzes viedokļa; vieda, pašbraucoša mašīna vedīs mūs uz ieplānoto sapulci nevis pa ceļu, kuru izvēlamies mēs, bet gan pa ceļu, kurš saskaņā ar viedās pilsētas datiem ir visātrākais un vismazāk bīstamais. 

Un te nu kļūs svarīgs jautājums, par kuru šobrīd aizdomājamies reti: kurš kuru tad galu galā vadīs – pilsēta mūs vai mēs pilsētu, un pie kā tas viss novedīs? Pārsteidzoši, bet šādās tehnoloģiski antiutopiskās pārdomās no mūsdienu tehnikas attīstības vēstures viedokļa neizmērojami sen deviņpadsmitkārt Nobela prēmijai literatūrā nominētais britu rakstnieks Eduards Morgans Forsters īsajā stāstā Mašīna apstājas (The Machine Stops, pirmo reizi publicēts The Oxford and Cambridge Review 1909. gada novembrī) ir paredzējis ne vien ziņapmaiņu un internetu, bet arī šādu tehnoloģiju ļaunuma potenciālu. Patiešām vēlētos, lai IoT un viedo pilsētu arhitekti un ieviesēji būtu izlasījuši šos 12,3 tūkstošus E. M. Forstera rakstīto vārdu…

Atgriežamies saules pusē: kā mēs varam spert pirmos soļus IoT laikmetā?

Par spīti ieskicētajiem riskiem, uz IoT mēs nevaram – nē, pat nedrīkstam! – raudzīties citādi kā uz jau pavisam netālas nākotnes faktu. Kavēties nozīmē atpalikt, un biznesā atpalikt nozīmē zaudēt gan līdzekļus, gan iepriekš izkaroto stāvokli un priekšrocības. Un, no otras puses, būt starp pirmajiem nozīmē kontrolēt un iegūt priekšroku.

Kāpēc gan šaustīt sevi ar muļķīgiem sadzīviskiem jautājumiem izslēgtā vai tomēr atstātā gludekļa stilā

Vispirms varam droši sākt ar vieglāk aizsniedzamo – aprīkojam savu māju un biroju ar automatizētām un viedām apkures, drošības un apgaismes sistēmām. Tas ir pietiekami vienkārši un pieejami, lai atmaksātos jau salīdzinoši īsā – divu trīs gadu – periodā: mēs vienmēr zināsim, kas un cik daudz patērē, zināsim, kas un kad ir ienācis un izgājis, varēsim regulēt telpu vai noliktavu temperatūru un mitrumu, novērtēt jauniegādāto energoefektīvāko ierīču sniegto ietaupījumu un – galu galā – ietaupīt paši savu laiku – jebkuru gudru mājas vai biroja risinājumu ir iespējams ieprogrammēt tā, lai viss notiktu nepieciešamajā laikā, vai arī aprīkot ar sensoriem, kuri ieslēgs un izslēgs mums nepieciešamo ierīci vai risinājumu mūsu vietā. 

Ja sākam ar it kā tik triviālu norisi kā pamošanās – ir viedi apgaismes risinājumi un pat matrači, kuri, sadarbojoties ar tajos vai ar tiem (uzminējāt, ar interneta (datortīkla) starpniecību) saistītajās ierīcēs iebūvētajiem sensoriem, gādās, lai ne vien pamostamies laikā, bet arī brīdī, kad mūsu organisma miega ritmam tas ir visatbilstošāk. Un – kurš gan būtu jāpārliecina par to, cik lielā mērā mūsu dienas pašsajūta un – sekojoši – arī mūsu darba efektivitāte un produktivitāte ir atkarīga no tā, ar kuru kāju izkāpjam no gultas?! 

Nākamie iespējamie soļi – dažādu app-enabled-devices lietu ieviešana sadzīvē. Jau šobrīd liela daļa mūsu dzīves orbitē ap viedtelefonu – tas mūs modina no rītiem un paziņo par saņemtu e-pastu, notikumu, nemaz nerunājot par tik ierasto telefonijas funkcionalitāti. Ierīces, kuras spēj sazināties ar mūsu telefonu, sākot ar viedu, savējo sejas pazīstošu novērošanas kameru un putekļu sūcēju robotu un beidzot ar puķupodā ievietojamu augsnes mitruma mērītāju vai elektrotīklam pieslēdzamu elektrības patēriņa analizatoru, mums var gan ietaupīt laiku, gan paaugstināt komfortu un uzlabot pašsajūtu. Kāpēc gan šaustīt sevi ar muļķīgiem sadzīviskiem jautājumiem izslēgtā vai tomēr atstātā gludekļa stilā, ja varam ne vien ātri uzzināt, ka esam hrestomātisko gludekli tomēr izslēguši, bet arī attālināti izslēgt vainīgo elektrības rozeti, ja nu tomēr pirmo reizi mūžā esam aizmirsušies?! Turklāt ir virkne viedu, laiku un nervus taupošu risinājumu, ar kuriem jūsu viedtālrunis tiks galā pat bez papildu iegādātas ierīces – ar attiecīgu aplikāciju vien: teiksim, uzzināt, kur ir jūsu ģimenes locekļi, vai saņemt ekrānā notifikāciju, kad bērns iziet no skolas, un vēl vienu, kad viņš ir pārradies mājās. Saprotams, ir arī uzņēmuma vajadzībām nepieciešami risinājumi autoparka vai personāla monitorēšanai, kuri, tieši tāpat kā gadījumā ar ģimeni, ļaus nekavējoties un bez laika tēriņiem telefona zvaniem noskaidrot, kur atrodas krava vai to pārvadājošā mašīna un kad tā ieradīsies paredzētajā piegādes punktā. Paplašinoties dažādu IoT ierīču piedāvājumam un bagātinoties to funkcionalitātei, mūsu iespējas pieņemt lēmumus, balstoties uz pilnīgu, nekļūdīgi savāktu un zibenīgi izanalizētu datu kopumu, strauji pieaugs. 

IoT ļaus mums nedarīt to, ko dators dara labāk, precīzāk un ātrāk par mums, atstājot mums vairāk laika tam, kam tiešām esam nepieciešami mēs paši ar mūsu unikālajām spējām, zināšanām, pieredzi, intuīciju un izdomu – mums būs vairāk laika būt cilvēkam un mazāk piespiedu vajadzības būt datoram vai datora piedēklim

Ja, soli pa solim ejot, padarām IoT par savas sadzīves un darba realitāti, tad būsim labi sagatavoti brīdim, kad par realitāti kļūs vieda pilsēta – ja mums būs skaidrs un ierasts veids, kā mūsu pašu lietas darbojas IoT, mēs jutīsimies kā mājās arī tad, kad IoT apvīs visu, kas ir mums apkārt; mēs būsim gatavi viedai pilsētai un spēsim izmantot tās sniegtās iespējas maksimāli efektīvi, tādējādi iegūstot pārliecību par sevi jaunajos apstākļos un arī zināmas priekšrocības konkurences cīņā. Viens no veidiem, kā atrast ceļus, pa kuriem virzīties IoT virzienā, ir laikazoba pārbaudītā sāc ar sevi pieeja: mirkli pārcilājam prātā lietas un norises, kas ir iegājušās mūsu ikdienas rutīnā, un ātri vien starp tām atradīsim arī tādas, kuras ir iespējams uzticēt viedierīcei, kura to izdarīs ātrāk un labāk.

Ir skaidrs, ka katrs atsevišķais (vienīgais) solītis IoT virzienā varbūt neko daudz nedod, bet ar desmit maziem solīšiem esam nogājuši jau pamanāmu attālumu! Kā jau pieminētajā TEDxCIT prezentācijā piesardzīgi prognozē Dž. Barets, pēc pārdesmit gadiem ap katru no mums būs 3–5 tūkstoši IoT lietu, kas ne vien pavērs līdz šim neiedomājamas iespējas, bet – galvenais – ļaus mums nedarīt to, ko dators dara labāk, precīzāk un ātrāk par mums, atstājot mums vairāk laika tam, kam tiešām esam nepieciešami mēs paši ar mūsu unikālajām spējām, zināšanām, pieredzi, intuīciju un izdomu – mums būs vairāk laika būt cilvēkam un mazāk piespiedu vajadzības būt datoram vai datora piedēklim.

Saistītie raksti


Kontakti

Saziņai:
23300113
Adrese:
Daugavas iela 38-3, Mārupe, LV-2167
Ikmēneša labāko ziņu apkopojums e-pastā:
Seko!