Plutona gads

Plutona gads

Zondi ir izstrādājuši un misiju vada Džona Hopkinsa Universitātes Pielietojamās fizikas laboratorijas (Johns Hopkins University Applied Physics Laboratory) un Dievidrietumu izpētes institūta (Southwest Research Institute) zinātnieki Alana Sterna (Alan Stern, New Horizons Principal Investigator) vadībā, un misijas tālākie uzdevumi ir saistīti ar Koipera joslasobjektu izpēti.

Protams, šāda misija ir gadu desmitu ilga darba rezultāts: ja ieskatāmies tās priekšvēsturē, tad līdz New Horizons startam no Kanaverala raga kosmodroma bija ejams garš un līkumots ceļš.

Pati Plutona atklāšana bija sava veida kļūdas rezultāts – pētot Urāna un Neptūna orbītas, tika novērotas novirzes, kuras skaidroja ar neatklātas, vēl tālāk no Saules esošas planētas gravitācijas ietekmi. Viens no aktīvākajiem nezināmās planētas meklētājiem bija amerikāņu biznesmenis un astronoms Lovela observatorijas dibinātājs Persivals Lovels (Percival Louwell). 1916. gadā zinātnieks mira, tā arī neatklājis jauno planētu. Kā noskaidrojās vēlāk, vairākās fotoplatēs viņam bija izdevies to uzņemt, taču tas tika interpretēts kā fotoplates defekts.

Pati Plutona atklāšana bija sava veida kļūdas rezultāts

Meklējumi apsīka līdz pat 1929. gadam, kad mīklainās planētas meklēšanu uzdeva jaunajam astronomam Klaidam Tombo (Clyde Tombaugh), kurš 1930. gada 18. janvārī Hārvarda observatorijai paziņoja, ka ir atklājis jaunu planētu. Ir interesanti, ka viena no New Horizons zinātniskajām iekārtām – putekļu daļiņu skaitītājs – ir nosaukts Venēcijas Bārnijas (Venetia Burney) vārdā. Tieši divpadsmitgadīgā Oksfordas skolniece ierosināja K. Tombo atklāto planētu nosaukt romiešu pazemes valstības valdnieka Plutona vārdā.

Izrādījās, ka jaunā planēta ir krietni par mazu, lai ietekmētu Urāna un Neptūna orbītas. P. Lovels meklēja planētu, kura būtu septiņkārt masīvāka par Zemi, bet K. Tombo atklāja Plutonu, kura masa ir nieka 0,002 Zemes masas… Kā noskaidrojās vēlāk, novirzi Urāna un Neptūna riņķojumā radīja nevis mīklaina planēta X, bet gan nekorekti aprēķināta paša Neptūna masa, kuru izlabojot viss nostājās savās vietās. Ja kļūda būtu pamanīta un labota agrāk, iespējams, neviens nekādu Plutonu nemeklētu… 

Arī New Horizons misijas sagatavošana izvērtās par sava veida šķēršļu joslu – vairāki Plutona izpētes projektu koncepti izmaksās un kosmisko aparātu izmēros un aprīkojumā variēja no NASA lielbudžeta flagmaņmisijučetru tonnu smagajiem aparātiem un 2–3 miljardu ASV dolāru budžeta finansiālās visatļautības līdz 40–50 kilogramu vieglai mazbudžeta zondei. 

Patiesībā Plutonu bija ieplānots pētīt jau programmas Voyager ietvaros, ar Saturna gravitācijas spēka palīdzību aizlingojot kosmisko aparātu Voyager 1 Plutona virzienā (aparāts palidotu garām Plutonam 1986. gadā), taču tika izlemts, ka gredzenotā milža pavadonis Tritons ir nozīmīgāks izpētes objekts. Lēmumu pieņemt bija samērā viegli, jo tobrīd bija plānota vēl trešā Voyager zonde, kura tad arī apmeklētu Plutonu. Savu lomu misijā uz Plutonu programma Voyager tomēr nospēlēja – negaidītie zondes Voyager 2 atklājumi, 1989. gadā uz Neptūna pavadoņa Tritona uzejot biezu atmosfēru un aktīvu vulkānisko darbību, ievērojami palielināja interesi par Koipera joslas objektiem (tika konstatēts, ka Tritons ir Neptūna gravitācijas spēka nolaupīta pundurplanēta), un A. Sterna izveidotajai zinātnieku grupai Pluto Underground3 kļuva vieglāk lobēt Plutona izpētes misijas nepieciešamību. Habla kosmiskā teleskopa atklātās Koipera joslas pundurplanētas (līdz 90. gadu sākumam par šo joslu runāja kā par hipotētisku) deva iespēju misijas mērķos iekļaut arī Koipera joslas objektu izpēti, tādējādi dodot pamatotu iemeslu paplašināt zondes aprīkojumu un palielināt budžetu. 

No otras puses, tas nebija labvēlīgs brīdis kosmosa izpētes projekta virzīšanai – Challenger katastrofa, zondes Mars Observer pazaudēšana jau pēc tās ievadīšanas aerocentriskajā orbītā un virkne citu problēmu radīja visai nelabvēlīgu augsni nodokļu maksātāju naudas tērēšanai miljardu apmēros. Aukstais karš ar to pavadošo lielvalstu kosmosa apguves sacensību sen bija beidzies, un kosmosa izpētei līdzekļu tika atvēlēts arvien mazāk. Rezultātā par vienubrīd kā reālu aplūkoto divtonnu kosmiskā aparāta Mariner Mark II sūtīšanu Plutona izpētei (tas izmaksātu 3,2 miljardus dolāru) nevarēja būt ne runas. 

New Horizons misija ir izdevusies – ir atklāta jauna, ģeoloģiski aktīva, daudzveidīga pasaule

Finansiālajai situācijai vēl vairāk sarežģoties, 2000. gadā NASA Zinātnisko misiju direktorāta vadītājs Edvards Dž. Vailers (Edward J. Weiler) Plutona un Koipera joslas objektu izpētes programmu atceļ pavisam. Saceļas pamatīgs zinātniskās sabiedrības neapmierinātības vilnis, un NASA izlemj attīstīt jaunu kosmisko misiju programmu New Frontiers, kura būtu vidusceļš starp mazbudžeta programmu Discovery un lielbudžeta Flagship. Izsludinātajam konkursam tiek iesniegti pieci projekti, no kuriem finālā tiek divi: A. Sterna New Horizons un Larija V. Es pozito (Larry W. Esposito) vadītais Jet Propulsion Laboratory, Lockheed Martin un Kalifornijas Universitātes izstrādātais POSSE (Pluto and Outer Solar System Explorer).

Pēc padziļinātas izvērtēšanas un zināmā mērā arī pateicoties ļoti veiksmīgajam projektam NEAR Shoemaker ar kosmiskā aparāta nosēšanos uz asteroīda 433 Eross, par uzvarētāju pasludina New Horizons

Tā 2006. gada 19. janvārī ar rekordlielu (58 536 km/h) sākuma ātrumu savu ceļu uz 4,5 miljardus kilometru tālo Plutonu un tā vēl tālākajiem Koipera joslas kaimiņiem uzsāk pustonnu smags kosmiskais aparāts New Horizons ar iespaidīgu zinātnisko aprīkojumu, vienu unci Plutona atklājēja K. Tombo pelnu, 434 738 CD ierakstītu cilvēku, tostarp raksta autora, vārdu un piemiņas sērijas State Quarters Floridas štata ceturtdaļdolāra monētu.

Kā ir zināms šobrīd, kad ir saņemta un izpētīta vēl tikai neliela daļa aparāta savākto datu, New Horizons misija ir izdevusies – ir atklāta jauna, ģeoloģiski aktīva, daudzveidīga pasaule, kuru daudzi astronomi, tostarp misijas vadītājs A. Sterns, uzskata par dubultplanētu, jo Plutona un tā lielākā pavadoņa Harona savstarpējās rotācijas masas centrs atrodas ārpus Plutona virsmas (ja mēs skatītos no Plutona, Harons izskatītos kā bumba astoņu redzamo Mēness diametru izmērā!). 

Kas zina, varbūt jaunatklātās pasaules daudzveidība liks no jauna uzvirmot debatēm par to, vai Plutons ir vai nav planēta: New Horizons jau atrodoties ceļā, Plutonam tika atņemts oficiālais planētas statuss – Starptautiskā Astronomijas savienība (IAU) 2006. gada augustā nolēma, ka Plutons neatbilst planētas definīcijai, un tas tika pieskaitīts pundurplanētām ar numuru 134 340. Daudzi tam nepiekrīt un pamatoti kritizē šo lēmumu, bet New Horizons savāktie materiāli, kuri tuvāko gadu laikā tiks pārraidīti uz Zemi, zinātniekiem noteikti dos iespēju daudz labāk un dziļāk izprast Saules sistēmu un tās vēsturi, tātad arī mūs un mūsu rašanos.  

Ja kāds vēlas skatīt Plutonu pats savām acīm, tad nāksies visai nopietni sagatavoties: mazās planētas spožums svārstās no 13,65 līdz 16,3 zvaigžņlielumam, kas nozīmē, ka ir nepieciešams krietns teleskops ar vismaz 30 centimetru spoguļa diametru. Un, lai gan jebkurā Zemes teleskopā Plutons ir redzams tikai kā mazītiņa zvaigznīte, nakts debesīs ir gana daudz aizraujošu apskates objektu, lai teleskops kļūtu par interesantu daudzu vakaru sabiedroto. 

Saistītie raksti


Kontakti

Saziņai:
23300113
Adrese:
Daugavas iela 38-3, Mārupe, LV-2167
Ikmēneša labāko ziņu apkopojums e-pastā:
Seko!