IKT nozares attīstība Latvijā

IKT nozares attīstība Latvijā

Latvija ir interneta lielvalsts. Par to nav šaubu. Gandrīz jebkurā Latvijas vietā pieejamais mobilā interneta ātrums pārsniedz to, kas ir pieejams, piemēram, viesnīcā Itālijā, kafejnīcā Francijā vai stadionā ASV, nemaz nerunājot par optiskā interneta pieslēguma nodrošināto galvu reibinošo ātrumu. 

Taču – kam tas ir nepieciešams? Kā mēs izmantojam šīs tehnoloģiskās priekšrocības? Nereti sastopamies ar interneta operatoru reklāmām, kas sludina, ka ātrais pieslēgums ļaus, piemēram, lejupielādēt n gigabaitu filmu 1 minūtē vai pat ātrāk. Vai tas ir vienīgais veids, kā efektīvi lietot ātrgaitas tīkla sniegtās priekšrocības? Cerams, ka nav!

Ir vērts paraudzīties uz faktiem. Izglītības iniciatīvas Samsung skola nākotnei ietvaros veiktā jauniešu aptauja Skolēna digitālais IQ uzskatāmi parāda, ka jaunieši internetu prot izmantot brīvā laika pavadīšanai un izklaidei, taču viņiem pietrūkst zināšanu tādās jomās kā programmēšana, mākoņpakalpojumu izmantošana, pat programmatūras MS Office lietošana un informācijas meklēšana internetā. Tas skaidri iezīmē riskus, ka nākotnē mācēsim izklaidēties, taču mums pietrūks digitālo prasmju mācību un sadzīvisku uzdevumu risināšanai un atvieglošanai. 

Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja Eurostat 2016. gada decembra dati liecina, ka mākoņpakalpojumu lietošanā uzņēmumos Latvija starp ES valstīm atrodas pašā saraksta lejasgalā, aiz sevis atstājot tikai Poliju, Rumāniju un Bulgāriju. Salīdzinājumam: pat Turcija apsteidz Latviju, nerunājot par mūsu Baltijas kaimiņiem un Skandināvijas valstīm, kas sarakstā ir augšgalā. 

Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksā (DESI) Latvija starp ES dalībvalstīm ir ierindota 19. vietā. DESI aplūko vairākas jomas: no tām mums ir labi rezultāti sakaru pieejamībā, taču vissliktākie – digitālo tehnoloģiju izmantojamībā. Vēl šobrīd noteicošo lomu tautsaimniecībā spēlē tradicionālās nozares, kurās digitālo tehnoloģiju trūkumu neizjūtam, bet jau pavisam tuvā nākotnē, lai uzturētu savu konkurētspēju un produktivitāti, mums būs jākļūst tām atvērtākiem.

Visbeidzot – jaunākais Pasaules Ekonomikas foruma (WEF) gadskārtējais pētījums liecina, ka Latvija gada laikā ir zaudējusi piecas vietas globālajā konkurētspējas indeksā, ieņemot 54. vietu 137 valstu konkurencē. Par argumentu bieži tiek uzskatīta mainīta metodoloģija, taču faktu tas nemaina. Uzmanība būtu jāpievērš atsevišķiem rādītājiem, kas mūsu kopējo konkurētspēju pasliktina, un tie ir: 

  1. valsts iepirkums (vajadzība pēc augsto tehnoloģiju produktiem) – 119. vieta;
  2. valsts iepirkuma efektivitāte – 119. vieta;
  3. valsts spēja noturēt talantus – 118. vieta;
  4. augstskolu un industrijas sadarbība izpētes un attīstības projektos – 100. vieta. 

Ir svarīgi atzīmēt, ka konkurētspējas indekss ataino sabiedrības, šajā gadījumā – uzņēmēju, uztveri par šiem jautājumiem, un slikts rādītājs nenozīmē vienlīdz sliktu faktisko situāciju, taču ir skaidri redzama tendence – valstiskā līmenī darām nedaudz par maz, lai attīstītu tehnoloģijas un digitālās prasmes, efektīvi lietotu pieejamo finansējumu, radītu izglītotu nākotnes darbaspēku ar vēlmi strādāt šeit un ar akadēmiskajām zināšanām palīdzētu dažādām nozarēm uzlabot konkurētspēju.

Secinājumi un risinājumi

Ko no tā varam secināt? Mums ir ātrs, plaši pieejams interneta tīkla pārklājums – gan fiksētais, gan mobilais – par adekvātu cenu. Mums ir pieejami visi tie paši tehnoloģiskie sasniegumi IKT jomā, kas pārējā attīstītajā pasaulē, – to sauc par brīvo tirgu un globalizāciju. Vienlaikus mēs nemākam līdz galam izmantot savas priekšrocības. 

Kur ir vaina? Digitālās prasmes (izglītība). Manuprāt, to trūkums valstiski ir acīmredzams. Reti kurā skolā tiek nodrošināta datorapmācība jau ar 1. klasi, nerunājot par programmēšanu. Skolēni tehnoloģijas apgūst pārsvarā caur mobilajiem telefoniem un izklaides saturu, un šādas pieejas limitācija ir zināma. Pat ja skola būtu gatava to nodrošināt, tai ir grūtības atrast pietiekami kvalificētu pedagogu, kas pārzina tehnoloģijas un reizē spēj strādāt ar bērniem. Ir vitāli svarīgi, lai valstiskā līmenī: 

  1. sagatavotu skolotājus pedagoģiskajam darbam ar tehnoloģijām saistītajās jomās;
  2. nodrošinātu bērniem un jauniešiem praktiskas iespējas būvēt, eksperimentēt, salauzt un vēlreiz būvēt dažādus IKT risinājumus, izbūvējot un attīstot laboratorijas, ieviešot kompetencēs – ne teorijā! – balstītu apmācību, veicinot radošumu. 

Mēs, IKT industrija, būtu pateicīga par valstiski atbildīgu pieeju šim jautājumam. No digitālo prasmju esamības iegūtu ne tikai IKT nozare, bet jebkura tautsaimniecības nozare.

Valsts piemērs

Igaunija, piemēram, ir deklarējusi, ka tā spēs pastāvēt virtuāli un pildīt vairumu valsts funkciju arī gadījumā, ja pilnīgi zaudēs savu teritoriju. Iespējams, izklausās utopiski, taču šāda pieeja un fokusēta virzība ļauj industrijai mobilizēties, izstrādāt un piedāvāt labākos risinājumus, radot augsni inovācijām, radošumam, jaunu tehnoloģiju un principu izstrādei u. tml. Arī Igaunijā ir vieta izaugsmei, taču, salīdzinot ar Latvijas 119. vietu, Igaunija ieņem 54. vietu globālajā konkurētspējas indeksā, rādītājā, kas ataino valsts iepirkumu (vajadzību pēc augsto tehnoloģiju produktiem). Sekojot principam kur ir, tur rodas, Igaunija ir mājvieta lielam skaitam gan tehnoloģisku jaunuzņēmumu, gan lielu kompāniju IKT centru. Pretstatā Latvijā varam novērot izteiktu privātīpašnieciskuma piemēru: tikai neliela daļa no publiskā sektora organizācijām izmanto mākoņpakalpojumus, to vietā izvēloties būvēt savus datu centrus, pērkot un uzturot savas iekārtas, līdz minimumam samazinot elastību un inovācijas spēju.

Valstiskā līmenī darām nedaudz par maz, lai attīstītu tehnoloģijas un digitālās prasmes, efektīvi lietotu pieejamo finansējumu, radītu izglītotu nākotnes darbaspēku ar vēlmi strādāt šeit un ar akadēmiskajām zināšanām palīdzētu dažādām nozarēm uzlabot konkurētspēju

Vai iemesls tam ir nevēlēšanās? Vai budžeta veidošanu un publisko iepirkumu reglamentējoši normatīvie akti? Izpratnes un kompetences trūkums? Bailes no izmaiņām? Tas noteikti ir atsevišķas analīzes vērts, taču secinājums ir nepārprotams: valsts varētu darīt vairāk, lai ar savu piemēru veicinātu digitālo prasmju un inovāciju attīstību ne tikai IKT segmentā, bet tautsaimniecībā kopumā.

Nobeigumā var secināt vienu. Latvijā IKT industrija ir, pastāvēs un attīstīsies, vismaz pateicoties mūsu interneta lielvalsts iespējām, ģeogrāfiskajai atrašanās vietai, bet galvenokārt – uzņēmēja garam, tā teikt, ja nav klientu šeit, meklējam ārzemēs (jā, IKT eksports aug!). Taču gandarījums būtu daudz lielāks, ja IKT industrija spētu palīdzēt straujāk attīstīties un kļūt konkurētspējīgām arī citām nozarēm – veselības aprūpei, lauksaimniecībai, ražošanai, pakalpojumu sfērai, izglītībai, transporta sektoram. Nākotnē nepastāvēs nozares, kurās vienā vai otrā veidā nebūtu nepieciešamas digitālās prasmes. Un es saskatu lielu valsts lomu digitālo prasmju apgūšanas un inovācijas veicināšanā. Tad izklaide internetā būs kā labi pelnīta balva tai vērtībai, ko būsim pievienojuši ar savām digitālajām prasmēm. 

Saistītie raksti


Kontakti

Saziņai:
23300113
Adrese:
Daugavas iela 38-3, Mārupe, LV-2167
Ikmēneša labāko ziņu apkopojums e-pastā:
Seko!