Zinātniskā fantastika kļūst par realitāti

Zinātniskā fantastika kļūst par realitāti

Kopumā par realitāti – lai gan dažādās attīstības pakāpēs – jau ir kļuvušas daudzas lietas, kas ilgstoši tika uzskatītas par zinātnisko fantastiku. Šā iemesla dēļ pilnīgi reāla ne tikai šķiet, bet arī ir liela skaita citu tehnoloģiju ieviešana un ideju īstenošana dzīvē, to vidū ir arī tādas, kuras šobrīd tiek pieminētas vien atsevišķu futurologu vīzijās.

Šādu mērogu izmaiņas neizbēgami atstāj milzīgu ietekmi gandrīz uz visiem sabiedrības dzīves aspektiem – apkārt mums mainās gandrīz viss, sākot ar biznesa modeļiem un nodokļu sistēmām, bet beidzot ar cilvēka un valsts attiecībām. Strauji veidojas jauna realitāte, un tiek uzskatīts, ka tā noteikti kļūs par dominējošo jau tuvāko 20–30 gadu laikā. Šādu prognožu pamatā ir, pirmkārt, tehnoloģiskā progresa temps, bet otrkārt – aizvien pieaugošā t. s. milēniāļu jeb tūkstošgades paaudzes, nereti dēvētas arī par IT paaudzi, loma sabiedrībā. Jo lielāka kļūs šīs paaudzes ietekme, jo vairāk samazināsies aizspriedumi pret inovācijām un atsevišķiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, uz kuriem sabiedrības vairākums šobrīd raugās piesardzīgi.

Vienlaikus jauna realitāte rada arī jaunus atbilstīga mēroga izaicinājumus, piemēram, viena no problēmām ir pārmērīgais optimisms attiecībā uz jaunajām tehnoloģijām, jebkurai jaunai idejai vai iestrādnei piedēvējot iespaidīgas attīstības, izmantošanas un tātad arī biznesa perspektīvas. Reālajā dzīvē optimistiskās vīzijas īstenojas ne vienmēr – un arī tad ne sākotnēji solītajos termiņos. Tādēļ netrūkst gadījumu, kad daudzkārt pārvērtētas izrādās kā atsevišķu jauno tehnoloģiju attīstības virzienu, tā šajos virzienos strādājošu uzņēmumu nākotnes perspektīvas. Turklāt ir jāievēro, ka tehnoloģiskās attīstības potenciāls, it īpaši attiecībā uz dažādiem risinājumiem, joprojām ir lielā mērā neapzināts, tādēļ ir iespējami arī dažādi negaidīti pavērsieni, kuru dēļ vēl vakar par perspektīvām un daudzsološām uzskatītas idejas pēkšņi zaudē aktualitāti.

Apkārt mums mainās gandrīz viss, sākot ar biznesa modeļiem un nodokļu sistēmām, bet beidzot ar cilvēka un valsts attiecībām

Te var atskatīties uz tehnoloģiju giganta IMB prognozēm 5 × 5. Uzņēmums regulāri publisko savu redzējumu par to, kādos praktiskā lietojuma virzienos attīstīsies IT nākamajos piecos gados, un šīs prognozes, jāpiebilst, tiek uzskatītas par vienām no pašām autoritatīvākajām un precīzākajām nozarē, lai gan mēdz piepildīties tikai daļēji, piemēram, vēl šīs desmitgades sākumā IBM prognozēja, ka 2016. gadā mēs savos e-pastos, sociālajos tīklos utt. saņemsim informāciju tikai par mūs interesējošiem piedāvājumiem, jo big data (angļu val. ‘lielie dati’) izmantošana ļaus efektīvi atsijāt visas mēstules, lietotāju neinteresējošas reklāmas u. c. nevajadzīgu informāciju. Lieki piebilst, ka šī vīzija, par spīti visiem centieniem, joprojām ir ļoti tāla no īstenošanas dzīvē.

Robotizācija un automatizācija būtu apvienota ar darbinieku pārkvalificēšanu un jaunu darba vietu radīšanu, sekmējot vai bremzējot kādu no šiem procesiem

Savukārt 2012. gadā tika solīts, ka 2017. gadā viedtālruņos parādīsies ožas un garšas sensori, kā arī iespēja izmantot skārienjutīgos ekrānus dažādu priekšmetu aptaustīšanai, protams, virtuālai, tomēr tika prognozēts, ka izjūtas būs tādas pašas kā reālajā dzīvē. Vēl divi citi paredzējumi bija viedtālruņu izmantošana dzirdes uzlabošanai vai – pareizāk – ikdienas skaņu filtrēšanai un attīrīšanai, kā arī vizuālās identifikācijas tehnoloģiju attīstība, kas arī ir vienīgais tāds paredzējums šajā piecniekā, kuru var uzskatīt par lielā mērā piepildījušos. Protams, tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka pārējie risinājumi neparādīsies vispār, taču tie parādīsies jūtami (šobrīd šķiet, ka vismaz 5–10 gadus) vēlāk, nekā tika solīts un prognozēts sākotnēji. Attiecīgi arī atdeve no investīcijām šajos risinājumos parādīsies jūtami vēlāk, nekā cerēts. Tātad ļoti svarīga ir tehnoloģiju un tehnoloģisko risinājumu reālā attīstības potenciāla izvērtēšana. 

Cita būtiska jauno tehnoloģiju problēma, kas arī kavē to attīstību, ir kā nevēlami, tā negaidīti šo tehnoloģiju izplatības blakusefekti, to vidū tādi, no kuriem zaudējumi var pārsniegt jauno risinājumu radītās iespējas. Galvenais satraukuma cēlonis šajā ziņā, protams, ir bažas, ka aizvien vērienīgākā automatizācija un robotizācija sekmēs tāda paša mēroga darba vietu zaudēšanu. Ar šīm bažām nākas rēķināties daudzu pasaules valstu politiķiem, un šo bažu dēļ netiek īstenoti atsevišķi risinājumi, kas tehniski jau ir pilnīgi iespējami, taču vienlaikus draud izraisīt sociālo spriedzi sabiedrībā. 

Medaļai gan ir arī otra puse. It īpaši t. s. attīstītajās ekonomikās sabiedrība noveco un daudzviet sāk trūkt darbaroku, lai nodrošinātu pieņemamu ekonomiskās attīstības tempu, pensiju fondus un virkni citu nepieciešamību. Robotizācija un automatizācija ir spējīga atrisināt ja ne visas, tad daudzas problēmas šajā ziņā, gan tikai ar piebildi, ka procesi tiek nevis atstāti tirgus ekonomikas ziņā, bet gan plānoti un kontrolēti, ar valsts politikas (subsīdiju, nodokļu atlaižu utt.) palīdzību ievadot tirgus ekonomikas procesus vēlamajā virzienā. Ja tas ir iespējams alternatīvās enerģētikas, elektromobiļu u. tml. gadījumos, tad šādu politiku, lai gan daudz komplicētāku – runa būtībā ir par visu ekonomiku kopumā vai vismaz uzreiz daudzām tautsaimniecības nozarēm, apvienotām ar sociālajām norisēm, – vismaz teorētiski ir iespējams īstenot arī robotizācijas un automatizācijas gadījumā. 

Lai gan šobrīd nepastāv vienota koncepcija par to, kādam vajadzētu izskatīties optimālajam robotizācijas un automatizācijas procesam, dažādas teorijas vieno secinājums, ka no negatīvām sociālajām sekām (masu bezdarba, iespējamajiem nemieriem utt.) ir iespējams izvairīties, izmantojot kādu nosacītu kompleksās prognozēšanas un plānošanas metodi. Rezultātam vajadzētu būt valstu mēroga plāniem, kuros tiek respektēts uzreiz liels skaits faktoru, sākot ar pieejamo darbaroku skaitu un izglītības iestāžu un programmu iespējām, beidzot ar atsevišķu nozaru un konkrētu rūpnīcu vajadzībām. Robotizācija un automatizācija šādu plānu ietvaros būtu apvienota ar darbinieku pārkvalificēšanu un jaunu darba vietu radīšanu, atkarībā no situācijas sekmējot vai bremzējot kādu no šiem procesiem. 

Tiesa, tā ir tikai teorija, kuras īstenošana praksē tirgus ekonomikas apstākļos bieži nav iespējama. Valsts, protams, var piedāvāt uzņēmējiem dažādus stimulus un kompensācijas, taču nevar piespiest, piemēram, veselus reģionus vai nozares atlikt industriālo robotu ieviešanu tikai tādēļ, ka valsts vēlas, lai tiktu saglabātas strādājošo darba vietas. Cits jautājums – no sociālajiem pabalstiem pārtiekoši (vai labākajā gadījumā – beznosacījuma garantētos ienākumus saņemoši) patērētāji nav tā auditorija, kas spēs nodrošināt uzņēmumu ekonomisko attīstību ilgtermiņā. Preces un jebkuru citu produkciju ir nepieciešams ne tikai saražot (radīt), bet arī pārdot, kas ir vairāk nekā problemātiski, ja potenciālajiem pircējiem vienkārši nav līdzekļu. Pastāv nopietnas bažas, ka, jo vērienīgāka kļūs automatizācija un robotizācija, jo aktuālāka kļūs tieši šāda veida problēma, vienalga, vai runa būs par reālām precēm un pakalpojumiem vai virtuāliem produktiem. 

Šāda notikumu attīstība draud ar nopietnām problēmām attīstītajām valstīm – daudzi eksperti uzskata, ka nespēja plānveidīgi ieviest jaunās tehnoloģijas liks tām zaudēt konkurences cīņā ar valstīm, kurām šāda iespēja ir, it īpaši, protams, ar Ķīnu, kur jau pilnā sparā rit stratēģijas Ražots Ķīnā 2049 īstenošana. Pirmais no šā plāna posmiem ir desmitgades plāns rūpniecības transformēšanai Ražots Ķīnā 2025, bet tālāk atbilstīgi iecerei sekos Ražots Ķīnā 2035. Galīgos mērķus ir paredzēts sasniegt 2049. gadā – mūsdienu jeb jaunās Ķīnas dibināšanas simtgadē. Mērķus ir grūti nosaukt par pieticīgiem, jo Ķīna līdz 2049. gadam ir iecerējusi kā tehnoloģiski, tā ražošanas apjoma ziņā kļūt par līdervalsti pasaulē. Neoficiāli tiek atzīts, ka šo vērienīgo ieceri Ķīnā uzskata par iespēju visai pasaulei nodemonstrēt plānveida ekonomikas priekšrocības, salīdzinot ar tirgus ekonomiku. Ja šī demonstrācija izrādīsies veiksmīga (bet pagaidām nav iemesla gaidīt pretējo), nav izslēgta iespēja, ka pārmaiņas var piedzīvot arī šobrīd Rietumos dominējošais ekonomikas modelis.

Tomēr nekādas problēmas vai riski vairs nespēj ietekmēt kopējo tehnoloģiskās attīstības virzienu un atcelt ceturto rūpniecisko revolūciju, par kuras jaunumiem ir iespējams lasīt mūsu izdevuma turpmākajās lappusēs. Jāpiebilst – tieši tāpat kā par iespējamajiem riskiem un problēmām atsevišķu risinājumu vai perspektīvu ceļā. 

Saistītie raksti


Kontakti

Saziņai:
23300113
Adrese:
Daugavas iela 38-3, Mārupe, LV-2167
Ikmēneša labāko ziņu apkopojums e-pastā:
Seko!