Futuroloģija jeb nākotnes izpēte

Futuroloģija jeb nākotnes izpēte

Zinātniski radoša nodarbošanās

    Jēdzienu nākotnes izpēte (futures studies ) vēl 1902. gadā pieminēja slavenais rakstnieks Herberts Velss, bet mums daudz zināmāko terminu futuroloģija (no latīņu val. futurum ‘nākotne’ un grieķu val. λογος [logos] ‘vārds, mācība’) – vācu sociologs Osips Flehtheims (Ossip Flechtheim ) 1943. gadā, dēvējot futuroloģiju par praktiski izmantojamu nākotnes filozofiju, kurai ir jāstājas ideoloģiju un utopiju vietā. Plašu popularitāti termins ieguva pagājušā gadsimta 60. gados, kad rietumos radās interese par nākotnes vēsturi, zinātni par nākotni vai nākotnes izpēti, bet šajos virzienos strādājošie eksperti, pateicoties plašsaziņas līdzekļiem, sāka dēvēties par futurologiem, viņu nodarbošanās tika saukta par futuroloģiju, bet darbu rezultāti – par futuroloģiskiem pētījumiem. 

     Lai gan future studies 1960. gados kļuva par akadēmisku disciplīnu, strīdi par to, vai tā ir uzskatāma par oficiālu zinātni, turpinās līdz pat mūsdienām, jo jomas definīcija un darbības lauks ir pārāk plaši un nekonkrēti, bet gandrīz visi nākotnes pētnieki veiksmīgi darbojas pastāvošo zinātņu ietvaros. Šo iemeslu dēļ nereti tiek uzskatīts, ka futuroloģija ir neoficiāls vai – labākajā gadījumā – pusoficiāls apzīmējums nākotnes izpētei, ko veic konkrētu zinātņu vai nozaru eksperti jebkurā eksakto vai humanitāro zinātņu jomā. Citi tomēr futuroloģiju uzskata par atsevišķu starpdisciplīnu zinātni.

     Par spīti neskaidrajam oficiālajam statusam, futuroloģijā pastāv savi, turklāt visai konkrēti, spēles noteikumi. Ar šo jēdzienu tiek saprasta nākotnes prognozēšana, ekstrapolējot pašreizējās tehnoloģiskās, ekonomiskās, sociālās u. c. veidu tendences, kā arī cenšoties paredzēt gaidāmos attīstības virzienus, tostarp šobrīd vēl nepastāvošas tendences. Lai sasniegtu šo mērķi, tiek izmantotas vēsturiskas un sistēmiskas analoģijas, statistikas metodes, aptaujas, it īpaši nozaru ekspertu vidū, kā arī lomu spēles un simulācijas; darbiem ir galvenokārt pētniecisks raksturs, bet slēdzieni tiek pamatoti un ir piesaistīti konkrētam laikam. Vienlaikus futuroloģiju īpašu padara fakts, ka lielāka vai mazāka daļa visu pētījumu sastāv no radoša skatījuma uz nākotni, kas nereti robežojas ar zinātnisko fantastiku. Cik lielām ir jābūt zinātnes un iztēles proporcijām, neviens, protams, nav pateicis, taču, lai prognozi varētu dēvēt par futuroloģisku, ir nepieciešamas abas šīs sastāvdaļas. Attiecīgi nedz mēģinājumi noteikt biržu kursus, nedz zīlēšana kafijas biezumos vai vēršanās pie gariem par futuroloģiju nav dēvējama. 

Cilvēki de facto pārstās būt valstu pilsoņi, bet kļūs parkorporāciju pilsoņiem 

     Īpaša vieta futuroloģijā, protams, ir atvēlēta zinātniskajai fantastikai. Daudzos šā žanra darbos, kuru darbība risinās tuvākā vai tālākā nākotnē, ir sastopamas dažādas prognozes un paredzējumi, tomēr, tā kā zinātniskā fantastika ir māksliniecisks skatījums uz nākotni, kas līdz auditorijai nonāk daiļdarba (grāmatas, filmas, seriāla, datorspēles utt.), nevis sistematizēta pētījuma veidā, tā netiek uzskatīta par futuroloģisku. Citādi ir ar darbiem, kuros tiek ievērota stingra hronoloģija, bet sižets ir veltīts galvenokārt turpmākajai tehnoloģiskajai un sociālajai attīstībai. Lai gan ar atsevišķām iebildēm, taču vairāki tādu autoru kā Aizeks Azimovs, Arturs Klārks un Staņislavs Lems darbi ir iekļauti minētajā kategorijā. Iespējams, sava loma bija faktam, ka visi trīs minētie klasiķi mēdza publicēt arī klasiski futuroloģiskas prognozes, kuras no viņu grāmatu sižetiem atšķīrās tikai ar formu. 

No atomenerģētikas līdz tehnoloģijām 

     Sava nākotnes izpēte, protams, notiek daudzās nozarēs, tomēr galvenā uzmanība tiek veltīta jomām, kuras tiek uzskatītas par pašām perspektīvākajām vai nozīmīgākajām globālā mērogā, – sociālajām, politiskajām un ekonomiskajām sistēmām, ekoloģijai, militārajai sfērai, kā arī jaunajām tehnoloģijām, tostarp to iespējām nodrošināt arī saistīto nozaru – robotikas, medicīnas, transporta, nanotehnoloģiju utt. – attīstību. Salīdzinājumam: pirms 50 gadiem tālaika futurologu dienaskārtībā bija atomenerģētika un kosmosa apguve, apokaliptisks noskaņojums sakarā ar iespējamo Zemes bojāeju kodolkara rezultātā, kā arī pārdomas par sociālisma un kapitālisma priekšrocībām un trūkumiem. Kodolenerģija tika uzskatīta par augstāko cilvēces sasniegumu, Saules sistēma – par nākamajām cilvēces mājām, bet nākotnes pētnieki gatavojās portatīvu kodolreaktoru ieviešanai un Marsa kolonizēšanai. Tika uzskatīts arī, ka sociālisti un kapitālisti spēs vienoties un izstrādāt kādu abpusēji pieņemamu politekonomisko modeli, kas ļaus novērst kodolkara draudus un sākt atbruņošanos. Protams, netrūka arī citu versiju, taču tieši šīs bija izplatītas visvairāk. 

     Kad izrādījās, ka cerības attiecībā uz atomenerģētiku un kosmosa apgūšanu ir ievērojami pārspīlētas, rietumos pievērsās neoliberālisma celtniecībai, procesu pavadot vētrainām diskusijām par šīs politekonomiskās sistēmas nākotnes perspektīvām, kuras turklāt tika vērtētas samērā zemu. Ja nebūtu negaidītā PSRS sabrukuma (pat vislielākie optimisti rietumos to gaidīja ne ātrāk par 2010.–2020. gadiem, t. i., ap mūsdienām), neoliberālo sistēmu, visticamāk, gaidītu nopietnas problēmas, taču PSRS sabruka – un futurologi pievērsās tādām tēmām kā vēstures beigas, civilizāciju konflikti politekonomisko sistēmu konfliktu vietā, kā arī demokrātijas eksports. Paralēli sākās IT revolūcija, bet jau šajā gadsimtā tika piedzīvota iespaidīga finanšu un ekonomiskā krīze, kuras sekas pilnībā nav pārvarētas joprojām. Savukārt demokrātijas eksports ir radījis situāciju, kad vēstures beigas vairs nav aktuālas, toties civilizāciju konflikti ir kļuvuši par vienu no trim svarīgākajiem analīzes virzieniem mūsdienu futurologu darbos. 

     Galvenais virziens, protams, ir IT attīstība, kas šobrīd ir ne tikai progresa galvenā virzītāja – pateicoties tai, turpinās ekonomiskā izaugsme un saglabājas politiskā stabilitāte rietumos. Ir arī citas jomas – kaut vai slānekļa naftas ieguve, taču IT, vismaz rietumvalstīs, skar ikvienu iedzīvotāju, un nozares nozīme ir atbilstoša. Savukārt no IT un ar to saistīto jomu ekspertu futurologu prognozēm bez īpašām grūtībām ir iespējams izveidot iespaidīgu bibliotēku ar drīzumā gaidāmo sasniegumu aprakstiem. Sākot ar lidmobiļiem – lidojošām automašīnām, bet beidzot ar digitalizētām lēcām neveiksmīgo Google Glass  vietā.

Daži nākotnes scenāriji

     Vienīgā darvas karote šajā medus mucā ir fakts, ka jau pēc dažiem gadiem uz nenoteiktu (taču ticams, ka ilgāku) laiku fiziski neiespējama kļūs Mūra likuma tālāka realizēšana, liedzot turpināt datoru jaudas konstantu palielināšanu. Teorētiski likumu neviens, protams, nav atcēlis, tomēr pats likuma autors savulaik atzina, ka 2020. gadā fiziski vairs nebūs iespējams uz mikroshēmām izvietot nepieciešamo tranzistoru skaitu. Šajā ziņā cerības gan tiek saistītas ar nanotehnoloģijām, taču to izmantošana šim mērķim pagaidām ir neskaidra. Tiesa, arī laika problēmas atrisināšanai ir pietiekami, tomēr, ja tas neizdosies, dažas konkrētas prognozes nāksies pārskatīt. Tehnoloģijas kā dominējošo jomu šis fakts ietekmēs minimāli – gan tādēļ ka planētas datorizēšana aizņems vēl vairākas desmitgades, gan tādēļ ka arī inovatīvā un ekonomiskā potenciāla pat ar pašreizējām jaudām pietiktu vēl ilgākam laikam. 

     Šā iemesla dēļ ir vērts pievērst uzmanību dažām prognozēm par to, kādus rezultātus var radīt būtībā neizbēgamā planētas pārvēršanās par vienotu informatīvo un komunikācijas tīklu. Runa ir par tendencēm, uz kurām norāda uzreiz vairāku pētījumu autori. Piemēram, virkne futurologu uzskata, ka var izveidoties situācija, kad ierindas patērētājs būs gandrīz tikai kādas no nedaudzām globālajām korporācijām klients. Pēdējās ar savu vai afilētu struktūru starpniecību nodrošinās ne tikai dažādu pirmās nepieciešamības preču piegādi, kā arī visa veida informatīvos, tehnoloģiskos utt. pakalpojumus (plašsaziņas līdzekļus, sporta un izklaides programmas, attālinātu izglītību, interneta un mobilo komunikāciju, virtuālos maksāšanas līdzekļus), bet pārņems arī lielāko daļu līdz šim valstu pārziņā esošu funkciju – veselības un sociālo aprūpi, finanšu pakalpojumus, nodarbinātību utt., kā rezultātā cilvēki de facto  pārstās būt valstu pilsoņi, bet kļūs par korporāciju pilsoņiem, lai gan de iure  valstis, protams, saglabāsies. 

     Savukārt tie, kurus neiepriecinās iespēja kļūt par korporāciju pilsoņiem, varēs veidot savas – daļēji virtuālas, daļēji reālas – kooperatīvās republikas vai komūnas. Tostarp pateicoties arī plašai un kvalitatīvai 3D  drukas iekārtu pieejamībai, šādas kopienas būs pilnīgi pašpietiekamas un daudzās jomās spēs veiksmīgi konkurēt ar valstīm un korporācijām. Domājams, kopienu dzīvi ievērojami atvieglos nākotnes Wikipedia of Making  analogs, kurā atradīsies brīvi pieejama informācija par visa iespējamā saražošanu vai – biežāk – nodrukāšanu. 

     Trešā zīmīgā daudzos pētījumos pieminētā tendence ir netokrātija, ar to saprotot jauna veida tīkla demokrātiju, kuras ietvaros lēmumi tiek pieņemti virtuālu diskusiju vai referendumu laikā, bet pēc tam kolektīvi īstenoti, kas ļauj faktiski atteikties no lielākās daļas valsts funkciju. Arī šajā gadījumā valsts, protams, neizzudīs pavisam, tomēr tās loma tiks samazināta līdz minimumam. 

     Vai piepildīsies šie vai kāds cits scenārijs vai arī viss paliks pa vecam, kļūs skaidrs jau tuvāko desmitgažu laikā.

Saistītie raksti


Kontakti

Saziņai:
23300113
Adrese:
Eduarda Smiļģa iela 9
Rīga, LV-1002
Ikmēneša labāko ziņu apkopojums e-pastā:
Seko!