Zinātniskās fantastikas labirinti

Zinātniskās fantastikas labirinti

Izdomājums vai fantastika?

     Zinātniskā fantastika bieži tiek uzskatīta par futuroloģijai radniecīgu jomu, jo ir iedvesmojusi virknes atklājumu un tehnoloģiju parādīšanos. Vienota definīcija visiem dzīves gadījumiem,
protams, nav izgudrota, taču biežāk lietotais formulējums skan: zinātniskā fantastika ir literatūras, kino, datorspēļu utt. žanrs, kura ietvaros tiek izmantoti realitātei neatbilstoši (fantastiski), mākslinieciski pieļāvumi dažādu zinātņu – kā eksakto, tā sociālo – jomās. Žanram parasti pieskaita darbus, kuros ir aprakstītas (atspoguļotas) izdomātas tehnoloģijas un atklājumi,

Vienā no utopijām 
1888. gadā pirmoreiz ir samērā precīzi aprakstīti
bankomāti un banku kartes

ieskaitot no pastāvošajām radikāli atšķirīgas zinātniskās teorijas – balstoties uz tām, ir iespējami ceļojumi ar ātrumu, daudzkārt lielāku par gaismas ātrumu, kā arī pārvietošanās laikā. Šāda veida daiļradē netrūkst arī kontaktu ar ārpuszemes civilizācijām, robotu, androīdu, virtuālo realitāšu, kā arī dažādu sabiedrisko un ekonomisko sistēmu modeļu, kurus kāds kaut kad ir mēģinājis vai nākotnē mēģinās uztiept cilvēcei kā universālas absolūtās laimes receptes. 

     Ir jāpiebilst, ka angļu valodā žanra apzīmēšanai tiek lietota vārdkopa science fiction (1954. gadā saīsināta līdz sci-fi ), kas ir tulkojama kā ‘zinātnisks izdomājums’. Par termina autoru tiek uzskatīts pirmā nozares žurnāla Amazing Stories  izdevējs, no Luksemburgas uz ASV emigrējušais inženieris, izgudrotājs un rakstnieks Hugo Gernsbeks (Hugo Gernsback), kurš 1915. gadā vienā no savām publikācijām izmantoja terminu scientifiction. H. Gernsbeks gan tikai apvienoja Žila Verna (kurš savus darbus dēvēja par zinātniskiem) un Herberta Velsa (kurš, savukārt, – par izdomātiem jeb fantastiskiem) lietotos jēdzienus, taču ar to
pietika, lai iekļūtu vēsturē. Savukārt Krievijā jau gadu iepriekš parādījās zinātnes popularizētāja un literāta Jakova Perelmana izmantotā vārdkopa научная фантастика, un no Krievijas arī Latvijā vēlāk ieceļoja jēdziens zinātniskā fantastika, kas jēgas un satura ziņā neatšķiras no sci-fi. Citās valodās tiek izmantots galvenokārt netulkots vai minimāli pielāgots angliskais žanra nosaukums, un valodnieki to saista ar faktu, ka vārdam fantastika dažādās valodās laika gaitā ir izveidojušās nedaudz atšķirīgas nozīmes. Rezultātā, piemēram, vācu valodas Phantastik  nav gluži tas pats, kas angļu valodas fiction, lai gan abi vārdi ir radniecīgi.

Vēstures īsais kurss

     Ir pieņemts uzskatīt, ka žanra parādīšanās bija likumsakarīgs 19. gadsimta rūpnieciskās revolūcijas rezultāts un novirziena klasiķi, it īpaši jau pieminētie Ž. Verns un H. Velss, nodarbojās galvenokārt ar pastāvošo zinātnes un tehnikas sasniegumu un attīstības perspektīvu aprakstīšanu, vienlaikus neaizmirstot utopiju par nākotnes pasauli. Vienā no utopijām – 1888. gadā publicētajā Edvarda Belemija (Edward Bellamy)  grāmatā Looking
Backward: 2000–1887 – cita starpā pirmoreiz ir samērā precīzi aprakstīti bankomāti un banku kartes. Minētā grāmata tikai izdošanas gadā vien tika pārdota vairāk nekā 200 tūkstošos eksemplāru, bet kopumā 19. gadsimta pēdējā desmitgadē tā bija otrais visvairāk pārdotais daiļliteratūras darbs ASV pēc Krusttēva Toma būdas, un ir maz šaubu, no kurienes nākamajiem baņķieriem un inženieriem radās ideja par banku kartēm. Tomēr, tā kā E. Belemijs bija politiskais aktīvists ar kreisiem uzskatiem un šos uzskatus pauda arī savā grāmatā, viņa vārds ar laiku pazuda kā no klasiķu saraksta, tā no banku karšu vēstures. 

    Lielāko daļu 20. gadsimta zinātniskā fantastika attīstījās galvenokārt ASV: pirmkārt, ASV bija tehniski un tehnoloģiski visvairāk attīstītā valsts pasaulē, kur šī tēma interesēja plašu lasītāju loku; otrkārt, ASV nozare tika veiksmīgi komercializēta, pagājušā gadsimta 20.–30. gados entuziastiem izveidojot vairākus žurnālus (t. s. pulp fiction ), ap kuriem pulcējās žanra autori. Šādos žurnālos pirmos darbus publicēja tādas vēlākās slavenības kā Aizeks Azimovs, Roberts Hainlains, Arturs Klārks un daudzi citi. (Izņēmums ir Rejs Bredberijs, kurš tikpat kā nebija saistīts ar šādām brālībām.) Amerikāņu dominance izrādījās tik iespaidīga, ka lielākā daļa pārējās pasaules censoņu sāka rakstīt angļu valodā un parādījās virkne sci-fi  žurnālu, kuros tika publicēti angliski rakstošo citvalstu autoru darbi. Iespēju piepelnīties šādos izdevumos izmantoja arī nozīmīgākie sociālisma nometnes valstu zinātniskās fantastikas rakstnieki, tostarp pat tādas slavenības kā polis Staņislavs Lems vai brāļi Strugacki no PSRS.

No alternatīvās vēstures līdz Zelaznijam

     Laika gaitā vairāk vai mazāk izkristalizējās arī klasifikācija. Vispirms pastāv t. s. cietā (hard)  un maigā (soft)  jeb sociālā zinātniskā fantastika. Pie pirmās tiek pieskaitīti darbi, kuros tiek uzsvērta galvenokārt tehnika un tehnoloģijas, bet pie otrās – darbi, kuros tiek akcentēti dažādi sociālie aspekti, kādus var radīt tehniskā vai tehnoloģiskā attīstība. Darbības pārcelšana uz zinātniski fantastisku vidi bieži tiek izmantota kā daiļrades metode, kas groteskā veidā ļauj parādīt mūsdienu sabiedrībā pastāvošās sociālās problēmas.

Televīzijas un kinostudijas pārpirka zinātniskās fantastikas autorus

     Zinātniskajai fantastikai pieskaita arī hronofantastiku – variācijas par pārvietošanās laikā tēmu, kā arī alternatīvo vēsturi – kas notiktu, ja kādā konkrētā vēsturiskā brīdī notikumi norisinātos citādi, nekā tie tika risinājušies realitātē. Pēdējā tēma ir ne tikai literātu darbalauks: plašu apcerējumu par to, kas varētu notikt, ja Maķedonijas Aleksandrs pagrieztu savas armijas nevis pret Persiju, bet gan pret Romu, savulaik sarakstīja Tits Līvijs, bet viens no visu laiku slavenākajiem vēsturniekiem Arnolds Toinbijs vairākus pētījumus veltīja tam, kas notiktu, ja šis leģendārais karavadonis nebūtu miris jaunībā. 

     Citi žanri ir apokaliptiskā un postapokaliptiskā fantastika: pie pirmās ir pieskaitāma daiļrade par citplanētiešu iebrukumiem, uz Zemi krītošiem asteroīdiem, grandioziem plūdiem vai zemestrīcēm, tehnoloģiskām katastrofām, ieskaitot kodolkaru, utt., bet pie otrās – galvenokārt notikumi jau pēc šīm katastrofām. Postapokaliptiskās fantastikas klasika ir, piemēram, filmas Terminators sērijas.

     Visbeidzot – pie zinātniskās fantastikas bieži tiek pieskaitītas arī utopijas un antiutopijas. Īpaši ir vērts izdalīt tādu žanru kā zinātniskās fantastikas un fantāzijas (fantasy)  apvienojums, kura pats spilgtākais pārstāvis ir Rodžers Zelaznijs. Trīskārtējais Nebula  un seškārtējais Hugo  balvu (abu prestižāko žanrā) ieguvējs Emberas hroniku, Nemirstīgā un Gaismas valdnieka autors R. Zelaznijs bieži tiek dēvēts par izcilāko visu laiku fantastu, tiesa, ne zinātnisko.

Kosmiskā opera un kiberpanks

     Pats zināmākais zinātniskās fantastikas novirziens, protams, ir t. s. kosmiskā opera jeb piedzīvojumu stāsti, turklāt turpinājumos. Kosmiskā opera aizsākās 1912. gadā ar Tarzāna autora Edgara Berouza (Edgar Burroughs)  Marsa princesi un varoni Džonu Kārteru, kura piedzīvojumu aprakstīšana turpinājās trīs desmitgades. Nosaukumam kosmiskā opera sākotnēji bija nicinoša pieskaņa – pēc līdzības ar ziepju operu, tomēr biznesam šis fakts netraucēja, tādēļ sekotāju E. Berouzam netrūka. Kad pagājušā gadsimta 50.–60. gados sākās t. s. zinātniskās fantastikas zelta laikmets ASV, šķita, ka kosmiskā opera ir nolemta aizmirstībai, jo tās popularitāte sāka strauji kristies, taču novirzienu izglāba televīzija un kino, vienlaikus izbeidzot arī zelta laikmetu. Televīzijas un kinostudijas vienkārši pārpirka zinātniskās fantastikas autorus, kuri literatūras vietā pievērsās filmu un seriālu radīšanai. Rezultātā kosmiskā opera zeļ un plaukst līdz pat mūsdienām, bet tās uzskatāmi piemēri ir kā Zvaigžņu kari  un Zvaigžņu vārti, tā Babilona 5, Doctor Who vai Battlestar Galactica. Arī lielākā daļa kosmisko datorspēļu sižetu ir balstīta tieši kosmiskajās operās. Īpaši ir vērts uzsvērt, ka tieši televīzijas un kino kosmiskajās operās pirmoreiz tika parādījies liels skaits šodien pašsaprotamu lietu – sākot ar skārienjutīgajiem ekrāniem un plazmas televizoriem, bet beidzot ar 3D drukas iekārtām.

     Otrs atsevišķas pieminēšanas vērts virziens ir t. s. kiberpanks – darbi, kuros tiek aprakstīta iespējamā jauno tehnoloģiju evolūcijas ietekme uz sabiedrību, turklāt tā parasti ir negatīva. Vārda kiberpanks  autors ir rakstnieks Brūss Betke, bet šā žanra varoņiem tiek piemērots raksturojums: augstas tehnoloģijas, zema (draņķīga) dzīve – high tech, low life. Kiberpanks sākās 1984. gadā ar Viljama Gibsona grāmatu Neiromantiķis, bet plašu popularitāti ieguva 1990. gados, kad dažāda veida virtuālās realitātes piedzīvoja īstu bumu televīzijas un kino ekrānos. Pēdējā laikā žanra attīstība gan ir apstājusies, jo gandrīz visi varianti jau ir modelēti, tādēļ radošā darbība pakāpeniski pievēršas ne tikai bio, nano un vēl citiem nākotnes pankiem, bet arī tvaika mašīnām, dīzeļdzinējiem un līdzīgām pasaulēm. Ja raugās no tehniskā un sociālā progresa viedokļa, tad dīzeļpanks un stīmpanks diezin vai kļūs par tā veicinātājiem, taču no komerciālā un radošā viedokļa šīs nozares līdz šim ir palikušas novārtā, tādēļ izdevēji, Holivuda un televīzijas studijas jau steidzas novērst šo kļūdu.

Saistītie raksti


Kontakti

Saziņai:
23300113
Adrese:
Slokas iela 31, Rīga, LV-1048
Ikmēneša labāko ziņu apkopojums e-pastā:
Seko!