Ja Ziemassvētku vecītis ekonomikā ir simbols tam, cik labi sabiedrībai izdodas “dāvināt” iespējas, tad svarīgākie rādītāji ir tie, kas parāda dzīvi cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem. Eurostat aptauju dati rāda, ka dziļas sociālās un materiālās atstumtības risks tiek mērīts ļoti praktiski — ar jautājumiem par spēju apsildīt mājokli, iegādāties apģērbu, segt rēķinus un citas ikdienas vajadzības.
Labā ziņa: 10 gadu laikā ir ievērojami sarucis to iedzīvotāju īpatsvars, kuri nevar atļauties jaunu apģērbu vai auto. Strādājošo vidū dziļa atstumtība kopumā ir pat nedaudz retāka nekā ES vidēji, un drošības sajūtu pastiprina arī salīdzinoši mērens mājokļa izmaksu slogs. To palīdz skaidrot augsts mājokļu īpašumtiesību īpatsvars, mazākas platības, bioenerģijas pieejamība un salīdzinoši neliels kredītu slogs.
Taču vecītim darba vēl netrūkst. Vājā vieta ir finansiālā drošība — spēja tikt galā ar negaidītiem izdevumiem — un pensionāru labklājība, kur joprojām atpaliekam no ES vidējā. Valsts pusē tas nozīmē mērķētus atbalsta instrumentus, kas palīdz konkrētām mājsaimniecībām, nevis plašas, dārgas programmas, kas nostiprina problēmu cēloņus un vienlaikus motivē uz darbu un uzkrājumiem. Nākamais “dāvanas” vilnis būs atkarīgs no investīcijām un produktivitātes, bet arī no mūsu pašu paradumiem: veidot uzkrājumus, izvēlēties ilgtermiņa drošību un mazāk sacensties patēriņā. Tad Ziemassvētku vecīša talants kļūs noturīgs ikdienā.
